CSRD ir direktīva, ne regula. Šī atšķirība ir pamatā ikvienam jautājumam par nacionālajiem papildinājumiem. Direktīva nosaka mērķi un minimālo ietvaru; katra dalībvalsts to tālāk transponē savā tiesiskajā regulējumā. Spānija to dara ar nacionālo regulējumu, kas balstās uz jau esošajām saistībām attiecībā uz nefinanšu informāciju, un šī transponēšana atsevišķās daļās var būt stingrāka, plašāka vai citādi formulēta nekā Eiropas teksts. Tāpēc, kas lasa vienīgi direktīvu, tieši palaiž garām to daļu, kas Spānijā rada atšķirību.
Nacionālie papildinājumi nerodas nejauši. Tie strukturāli atrodas ierobežotā skaitā vietu tiesiskajā regulējumā:
Spānijā jau ilgāku laiku pastāvēja nacionāls ietvars nefinanšu informācijai, kas izveidots, balstoties uz agrāko Eiropas un nacionālo regulējumu. CSRD transponēšanas gaitā šis ietvars nav atrauts no tā, kas jau bija spēkā; tas ir tajā iestrādāts. Tas nozīmē, ka uzņēmumam, kas vēlas noskaidrot, kas Spānijā ir spēkā, jāizlasa ne tikai jaunais teksts, bet arī jānoskaidro, kas no vecākās saistības ir palicis spēkā līdzās jaunajam slānim vai tā ietvaros.
Tāpēc jautājumam "vai mans uzņēmums ietilpst CSRD darbības jomā Spānijā" nav vienota, visai Eiropai vienādā atbilde. Atbilde ir atkarīga no slieksniem, kā tie noteikti Spānijas transponēšanas likumā, no tā, vai Spānijā esošs meitasuzņēmums tiek pieskaitīts grupai, kas ir dibināta citur Eiropā, un no datuma, kad nacionālais regulējums faktiski ir stājies spēkā vai tam tas vēl jāstājas. Šie datumi dalībvalstīs atšķiras un regulāri tiek pielāgoti sakarā ar Eiropas līmeņa kavējumiem vai nacionālo lēmumu pieņemšanu. Kam vajadzīgs konkrēts skaitlis vai gads, to atradīs aktuālajā Spānijas tiesību aktā un norādītās uzraudzības iestādes izskaidrojumā, ne direktīvas vispārīgā kopsavilkumā.
Tāds pats mehānisms darbojas katrā dalībvalstī, ar nedaudz citu rezultātu. Tā var redzēt, kā Itālijas CSRD transponēšana atšķiras no direktīvas teksta, kā Polija ir iekļāvusi savus papildinājumus nacionālajā regulējumā un kā Zviedrija ir iekļāvusi saistību jau esošā ziņošanas ietvarā. Arī salīdzinājums ar Dānijas pieeju uzraudzībai un izpildei, Īrijas transponēšanu un nacionālās uzraudzības iestādes lomu un Austrijas darbības jomas un slieksnu izveidi parāda, ka direktīva ir kopīgs sākumpunkts, ne kopīgs rezultāts. Uzņēmumam ar filiālēm vairākās valstīs tas nozīmē, ka katras valsts nacionālais papildinājums jānoskaidro atsevišķi; ekstrapolēšana no vienas valsts uz citu rada nepareizu priekšstatu.
Zināšana, ka Spānijai ir sava transponēšana, ir pirmais solis. Nākamais solis ir mazāk pašsaprotams un pārsniedz šīs lapas robežas: katrai saistībai, kas izriet no šīs transponēšanas, jābūt noteiktam, kas organizācijā ir tās īpašnieks, kāds pierādījums apliecina, ka saistība ir izpildīta, un kāda kontrole šo pierādījumu uztur kārtībā. Valde, kas var pierādīt, ka tā pārvalda situāciju, to nedara ar atsauci uz direktīvu, bet ar pārskatu, kurā saistība, īpašnieks, pierādījums un kontrole ir apkopoti kopā. Šāds pārskats ir tas, ko sniedz Compliance Check; rīks, kas šo pārskatu veido pa valstīm un saistībām, ir izstrādes procesā. Kas jau vēlas ar to strādāt, var pieteikties gaidīšanas sarakstā.
Tiklīdz ir skaidrs, kādas saistības attiecas uz Spāniju un kurš par tām ir atbildīgs, dabiski rodas jautājums, cik daudz no šī darba tiešām jāveic ar cilvēku iesaisti. Pierādījumu vākšana, kontroļu uzturēšana un izmaiņu izsekošana nacionālajā regulējumā ir uzdevumi, kas var būt iedalīti soļos, un ne katram solim ir nepieciešama vienāda cilvēka veiktā vērtējuma pakāpe. FTE TO AI darba skanēšanas rīks katram uzdevumam aprēķina, kādu tā daļu var pārņemt AI, tā parādot, kur atbrīvojas kapacitāte un kur ir nepieciešama cilvēka veikta kontrole (menselijk toezicht).
Vraag maar welke verplichting op u van toepassing is, en waaraan u dat kunt aantonen.
Answers come from this site’s knowledge base. Not tailored advice, and not a scan of your company.