Eiropas direktīva dalībvalstīm uzliek pienākumu panākt rezultātu, ne burtiski pārņemt tekstu. Katra dalībvalsts šo direktīvu transponē nacionālajos tiesību aktos, un šajā transponēšanas procesā rodas telpa. Vācija šo telpu izmanto veidā, kas nav pats par sevi saprotams, ja pazīstat tikai Eiropas tekstu. Nacionālais likums var jēdzienus definēt citādi, piemērošanas jomu formulēt citādi vai izpildi organizēt citādi, nekā ir noteikts Eiropas līmenī. Uzņēmumam, kas darbojas Vācijā vai kam ir Vācijas meitasuzņēmums vai filiāle, būtiska ir tieši šī transponēšanas process — nevis direktīva pati par sevi.
Trīs mehānismi izskaidro lielāko daļu atšķirību, ar kurām praksē sastopaties.
Pirmais ir transponēšanas temps. Vācijā ir sava likumdošanas procesa kārtība ar savām fāzēm, saviem konsultāciju brīžiem un savu politisko dinamiku. Direktīva Eiropas līmenī var jau būt spēkā, bet Vācijas transponējošais likums vēl var būt izskatīšanas procesā, tikko pieņemts vai daļās vēl tiek pielāgots. Ja drošības nolūkos skatāties vienīgi Eiropas tekstā, var pazust brīdis, kad Vācijas noteikumi faktiski jau ir mazliet citādi.
Otrais ir federālo zemju loma un daudzslāņu pārvaldes struktūra. Vācija ir federāla valsts, un uzraudzība un izpilde daļēji notiek federālajā līmenī, daļēji – Länder (federālo zemju) līmenī. Tas var nozīmēt, ka veids, kādā prasība tiek pārbaudīta, vai kura iestāde par to atbild, atšķiras atkarībā no tā, kur Vācijā uzņēmums ir reģistrēts. Tā nav stingrāku vai vieglāku noteikumu papīra formā jautājums, bet gan atšķirīgas pārvaldes vides jautājums, kurā šie noteikumi tiek piemēroti.
Trešais ir Vācijas priekšroka precizitātei likuma tekstā. Vācijas tiesību akti definīcijas un piemērošanas jomas parasti formulē detalizēti, ar savu jēdzienu sistēmu, kas saskan ar pastāvošajām Vācijas tiesībām, piemēram, sabiedrību tiesībām vai Handelsgesetzbuch (Vācijas Komerclikumu). Tāpēc Eiropas jēdziens Vācijas likumā iegūst savu, precīzāk noteiktu nozīmi, kas ne vienmēr sakrīt viens pret vienu ar avota tekstu. Tas var uzņēmumu novietot tieši prasības robežās vai tieši ārpus tām, atkarībā no tā, kā Vācijas likums definē grupu, filiāli vai apgrozījuma jēdzienu.
Katras ilgtspējas prasības kodols ir tas, ka valde spēj pierādīt, kas ir izdarīts, kas to ir izdarījis un uz kāda pierādījuma pamata. Ja Vācijas transponējošais likums prasību definē citādi nekā Eiropas teksts, tas mainīs ne tikai jautājumu, vai prasība ir piemērojama, bet arī to, kurš organizācijā atbild par pierādījumu, kurš dokuments kalpo kā pierādījums, un kura kontrole apliecina, ka process ir pārvaldīts. Valde, kurai jāpierāda, ka organizācija darbojas pārvaldītā kārtībā, nevar iztikt ar atsauci uz Eiropas direktīvu. Pierādāmais punkts ir nacionālais likums tādā redakcijā, kāda tas ir spēkā ziņošanas brīdī, un veids, kādā pati organizācija tam ir piesaistījusi atbildīgo personu, pierādījumu un kontroli.
Tieši tāpēc prasību apkopojums jāveido katrai valstij atsevišķi, un to nevar vienkārši pārkopēt no Eiropas sākumpunkta. Divi uzņēmumi ar salīdzināmu apjomu un darbību, viens reģistrēts Vācijā, otrs Nīderlandē, var pakļauties mazliet citādai prasību kombinācijai, ar mazliet citādu atbildīgo personu un mazliet citādu pierādījumu katrai prasībai.
Šis nacionālās atšķirības modelis nav unikāls Vācijai. Ja uzdodat līdzīgu jautājumu par citām dalībvalstīm, redzēsit to pašu mehānismu citā formā: par to, kā transponēšana norisinājusies Francijā, varat lasīt pārskatā kur Francija atšķiras no Eiropas nostādnes, un mazākai, bet juridiski tikpat savdabīgai kaimiņvalstij ir pārskats kur Beļģija atšķiras no Eiropas nostādnes. Uzņēmumi ar darbību Dienvideiropā līdzīgu analīzi atradīs kur Spānija atšķiras no Eiropas nostādnes un kur Itālija atšķiras no Eiropas nostādnes. Centrāleiropai un Ziemeļeiropai ir spēkā tā pati pieeja, izklāstīta kur Polija atšķiras no Eiropas nostādnes un kur Zviedrija atšķiras no Eiropas nostādnes. Uzņēmumam ar filiālēm vairākās dalībvalstīs šo nacionālo atšķirību apkopošana pati par sevi jau ir nozīmīgs uzdevums.
Jautājumam, kur Vācija atšķiras no Eiropas nostādnes, nav fiksētas atbildes, jo Vācijas transponējošais likums var mainīties un jo precīza tā izpausme ir atkarīga no uzņēmuma formas, apjoma un struktūras. Tomēr uzdevums ir zināms: noskaidrot, kuras prasības Vācijas kontekstā ir piemērojamas, kurš organizācijā par tām ir atbildīgs, kāds pierādījums tam pienākas un kura kontrole apliecina, ka šis process darbojas. Tieši tam ir paredzēta Compliance Check: nevis Eiropas teksta atkārtojums, bet apkopojums par katru prasību ar atbildīgo personu, pierādījumu un kontroli, lai valde varētu to uzrādīt, nevis to skaidrot.
Nacionālo atšķirību noskaidrošana, atbildīgo personu noteikšana un pierādījumu vākšana daļēji ir atkārtojams darbs: tas seko fiksētam modelim katrai prasībai, katrai valstij, katram pārskata gadam. Vai un cik lielā mērā šo darbu var nodot AI, ir jautājums, kas jāatbild katram uzdevumam atsevišķi, ne organizācijai kā vienotam veselumam. FTE TO AI darba skenēšana (werkscan) šo aprēķinu veic katram uzdevumam atsevišķi un parāda, kuru daļu no darba var nodot tālāk un kura daļa paliek cilvēka darbs.
Vraag maar welke verplichting op u van toepassing is, en waaraan u dat kunt aantonen.
Answers come from this site’s knowledge base. Not tailored advice, and not a scan of your company.